Izcelsme

Flamenko dzimtene ir Andalūzija, kurā dažādas kultūras – arābu, eiropiešu, kristiešu un èigānu – pastāvēja viena otrai līdzās vairāku gadsimtu garumā. Ibērijas pussalas dienvidus sasniedza arī āfrikas kultūras atbalss, āfrikas ritmiem atbalsojoties Andalūzijas mūzikā.

Vairumam ārpus Spānijas dzīvojošo klasiskais Spānijas tēls asociējas tieši ar Andalūziju. Sombrero ar platām malām, raibas kleitas ar volāniem, košs zieds matos un kaislīgas dejas. Bet, paklausoties, par ko tiek dziedāts flamenko, mēs dzirdam, ka patiesībā šī mūzika ir drūma un dramatiska, un andalūziešu dejotājas folkloriskais tēls ir ārēja svētku poza. Vieta, kur radās flamenko, nav tā dzīvespriecīgā Andalūzija, kas tiek attēlota uz atklātnītēm, kuras var iegādāties suvenīru veikaliņos.

Andalūziešu dziesmā nostaļģija savijas ar lirisku protestu pret netaisnību un apspiešanu. Arābi tika padzīti no Spānijas 1492. gadā; ebreji, kuru 5. gadsimta Spānijā bija ap 100 tūkstošiem, bija spiesti pieņemt kristiešu ticību, lai izvairītos no vajāšanām; èigāni, mūžīgie klejotāji, tika vajāti un trenkāti, bet tomēr viņi visi, neskatoties uz trūcīgo iedzīvi, spēja saglabāt dziesmu un deju tradīcijas. Katra no šīm tautām kādā vēstures periodā zaudēja savu impēriju un bija spiesta pielāgoties jauniem dzīves apstākļiem, pieņemt svešu ticību, aizmirst iemīļotās tradīcijas, saplūst ar citu kultūru. Viņu mūzika kļuva par slēptu protestu pret netaisnību, sūdzēšanos par likteni, viņu dziesmās tika dziedāts par drūmo dzīves realitāti. Flamenko – tas ir kas vairāk nekā mūzika. Tā ir pasaules uztvere, attieksme pret dzīvi. Nav obligāti jābūt flamenko māksliniekam, lai piederētu šai pasaulei. Flamenko, pirmkārt, ir viss, kas atspoguļo stipras emocijas un garīgu pārdzīvojumu.

Izveidošanās (1780 – 1850)

Dokumentāli pirmo reizi flamenko tika pieminēts 1780. gadā Andalūzijā. Uz šo brīdi jau bija izveidojusies tā melodiskā struktūra un stilistika. šis laiks tiek uzskatīts par tā pastāvēšanas sākumu.

Flamenko mītne bija māja. Tradicionālā spāņu mājoklī visi dzīvokļi ir izkārtoti apkārt kopējam iekšējam pagalmam (patio), kas ir savdabīgs visas mājas centrs. šāds plānojums paredz diezgan ciešu komunikāciju starp kaimiņiem, kuri bieži ir vienas lielas ģimenes vai klana (ģints) locekļi. Patio ir tā vieta, kurā tika svinēti svētki un tika nodoti dziedāšanas noslēpumi un prasmes. Tas norisinājās šaurā radinieku pulkā, līdz ar to daudzi paši ievērojamākie flamenko izpildītāju uzvārdi atspoguļo kādu ģimenes dinastiju, kurā no paaudzes uz paaudzi tika nodoti meistarības noslēpumi.

Pakāpeniski dzīve, kas norisinājās patio, aizvien vairāk un vairāk pārcēlās uz ielu, piemēram, kāzu, kristību un citu svētku laikā. Flamenko sāka izplatīties tik strauji, ka dažu iestādījumu saimnieki aizliedza pie sevis izpildīt dziesmas, šur tur bija pat iespējams redzēt plakātu ar sekojošu uzrakstu „Dziedāt un dejot aizliegts” (Prohibido cantar y bailar).

Neskatoties uz to, ka izrādes publikai jau tika rīkotas, līdz 1842. gadam flamenko pārsvarā norisinājās èigānu mājās un aiz aizvērtām durvīm iebraucamajās vietās un tavernās. Labas dziesmas tika augsti vērtētas, vairāk maksāja tam, kas dziedāja labāk nekā citi un netika slēpts, ka nauda kļuva par diezgan svarīgu priekšnesuma motivētāju.

„Cafe cantante” periods un flamenko zelta laikmets
(1842-1920)
Par plašās flamenko publikas pulcēšanās vietu kļuva īpašas, šim nolūkam dibinātas mākslinieku kafejnīcas – “cafe cantante”, kurās uzstājās flamenko izpildītāji. Pirmā šāda kafejnīca tika atvērta Seviljā 1842. gadā, pēc tam sekoja arī citas, un 19.gadsimta 70-tajos gados jau bija atvērtas ļoti daudzas “café cantante” vairākās Spānijas pilsētās.

Konkurence starp dziedātājiem, dejotājiem un ģitāristiem sekmēja dažādu izpildītāju stilu, žanru un formu attīstīšanu flamenko ietvaros. Tajā laikā ar terminu “xondo” tika apzīmētas īpaši emocionāli izteiksmīgas, dramatiskas, ekspresīvas dziesmas (seguiryia, nedaudz vēlāk solea, cana, polo, martinete, carcelera). šajā laikā arī radās nosaukums “cante grande”( lielā dziedāšana), tā tika apzīmētas laika ziņā garas un melodijas ziņā plaša diapazona dziesmas, un “cante chico” (mazā dziedāšana), tā tika nodēvētas tādas dziesmas, kurām nebija šādu īpašību. Deja spēlēja visai lielu lomu, un dziesmas sāka atšíirties pēc to funkcijām: dziesmas “alante” bija domātas tikai, lai klausītos, bet dziesmas “atras” tika pavadītas ar deju.

Neskatoties uz flamenko uzplaukumu19. gadsimta vidū, tā beigās „ cafe cantante” piedzīvoja pagrimumu. Pamazām izveidojās tāda situācija, ka vairāk ienākumu bija tām kafejnīcām, kuru klienti paši diktēja repertuāru. Sāka darboties princips „kas maksā, tas pasūta mūziku”. Flamenko kļuva populārs bagātu jauniešu vidū, kuri pievērsās tikai tā estētiskajai pusei kā žanram, kam nav ne vēstures, ne drāmas. Flamenko, izplatoties lielajās pilsētās, pārvērtās par patēriņa produktu, izklaides industriju.

Par laimi, šīs lielo pilsētu kafejnīcas nebija vienīgās un noteikti ne tās labākās. Vēl aizvien saglabājās vietas, kur turpināja skanēt tradīcijām atbilstoša xondo dziesma. Daudzi izpildītāji centās saglabāt stila tīrību.

Īstā flamenko „fiesta”, kurā nepiedalījās nepiederoša publika, parasti norisinājās kādā traktierī, kur sapulcējās dalībnieki, dzēra vīnu, dziedāja un dejoja. Pat, ja pie rokas nebija ģitāras, „cantaoras” dziedāja ritma pavadībā, kas tika sists ar kurpju papēžiem un plaukstām. Pateicoties tādām „cantaoras cante”, xondo saglabājās tās sākotnējā, „pirmatnējā” formā līdz pat mūsdienām.

Flamenko mākslas pagrimums un teatrālais laikmets
(19.gs. beigas – 20.gs.sākums)

Flamenko pārvēršanās par izklaides izrādi nevarēja neietekmēt tā māksliniecisko līmeni un stila tīrību. Izpildītāju repertuārs tika piesārņots ar svešām formām, un 20. gadsimta pirmajos gados „cafe cantante” piedzīvoja pagrimumu. Flamenko meklēja jaunu izpausmes formu un atrada to uz teātru skatuvēm un improvizētiem laukumiem arēnās, kur notika vēršu cīņas. Flamenko vēsturē sākās jauns laikmets – viskritizējamākais visā tā pastāvēšanas laikā.

20. gadsimta pirmajos gados flamenko pieņēma jaunu formu kā izrāde, kas tika uzvesta uz teatrālas skatuves un nodēvēta par opera flamenca. šo izrāžu laikā tika dziedāts, dejots un spēlēts uz ģitāras. Tās tika uzvestas visā Spānijā kā profesionāls empresario un pārsvarā tika rādītas uz lielo teātru skatuvēm un vēršu cīņu arēnās. Opera flamenca negatīvi ietekmēja tradicionālās mūzikas stila tīrību, jo izrāžu laikā pārsvarā tika izpildītas viegla rakstura dziesmiņas.

Opera flamenca bija pamats jauna žanra izveidei – flamenko baletam.

Flamenko mākslas atdzimšana

1922. gadā sāka runāt par flamenko atdzimšanu, kad, pateicoties komponistu Manuel de Falla un Federico Garsia Lorca iniciatīvai, tika organizēts cante xondo festivāls (Concurso de Cante Jondo). Spāņus lūdza nejaukt izcilo cante xondo ar dziedāšanu un uzdzīvi traktieros, aizdomāties par tā likteni un ar visu spēku censties to glābt, jo ne pēc izjūtām, ne piesātinātības, ne toņa visā Spānijā nebija nekā līdzīga šīm dziesmām.

Romantiskā Granada izrādījās ideāla vieta konkursa rīkošanai, un pēc šī notikuma flamenko patiešām pakāpeniski tika atzīts par tautas mākslu, un līdzīgi festivāli tika rīkoti arī citās pilsētās: Seviļā, Kordovā, Malagā, Haenā, Almerijā, Mursijā, Madridē.

50-tajos gados iepriekšējais laikmets tika ļoti kritizēts. Tika izveidotas tablao – kafejnīcas vai nelieli teātri ar skatuvi izrādēm, kas gan pēc veida, gan atbilstības līdzinājās iepriekšējām cafe cantante.

^ Uz augšu ^

 

Autore: Susana Navalón

(Sevillanas, no Sevillas). Tā ir tradicionāla tautas dziesma, radusies no seguidilla manchega (no La Mancha), kura pārņēma dažas flamenko iezīmes. Sevillanas radās, lai pavadītu deju, ko izpildīja pāros èetrās daļās. šī Andalūzijas deja ir kļuvusi ļoti populāra. šodien cilvēki to dejo pat naktsklubos. Kādreiz to dejoja patios vai viesu mājās kaimiņu kopāsanākšanas reizēs, ko zina arī kā corrales, un cilvēki to vienmēr ir dejojuši romerias un citos Andalūzijas svētkos. Aizvien vairāk cilvēku zina tās soļus, pateicoties deju skolu izplatībai.

DEJA
Tai ir raksturīga elegance, dzīvīgums, asa dinamika un kustīgums, lai gan pēdējos pāris gados kļūst nedaudz lēnāka. Sevillanas ir deja pāriem – vīrietis un sieviete vai divas sievietes. Galvenokārt to izpilda èetrās daļās (copla – poētiska kompozīcija, kuru izmanto kā dziesmas tekstu), katrai no tām ir atšíirīga horeogrāfija ar nelielu atelpu starp tām.

Nozīmīgākās kustības ir paseíllos (svinīgs ievads vai soļu sērija līdzīga pastaigai), pasadas (partneru maiņa), careos (partneru maiņa, skatoties vienam uz otru) un remate (ar kustībām uzsvērta dejas noslēdzošā daļa). Dziedot beigu takti, mūziku un deju pārtrauc vienlaicīgi un izpildītāji beidz ar elegantu un izaicinošu desplante (stipri piesitieni, kas beidz vai kulminē dejas piesitienu sēriju vai daļu), kas ir raksturīga dejām ar uzmanības izrādīšanu.

Ritmu skaita 3 reiz pa 4, t.i. uz 3. Tas nozīmē, ka pirmais sitiens ir stiprāks un divi nākošie ir vājāki.

1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12

DZIEDāšANA
Sevillanas ir ļoti populāra tautas dziesma, kas ir aflamencada (lit.flamenkonizēta, t.i.ir mainījusies flamenko ietekmē), un tiek ļoti plaši spēlēta jau vairākus gadus.

Var izšíirt vairākas sevillanas variācijas: corraleras (priekš kaimiņu patios), bíblicas (ar bibliskām tēmām), boleras, liturgícas (ar liturģiskām vai reliģiskām tēmām), de feria (tipiski svētkiem) un rocieras (priekš rocío svētkiem)… Carlos Saura tās ir apkopojis filmā “Sevillanas”.

Alegrías

(Alegría – prieks,laime, kas savukārt nāk no latīņu alicer,alecris). šī deja iekļaujama vienā kategorijā ar cantiñas. Radās kā cante (dziesmas veids) dejošanai un ir saistīta ar veco Cadiz jota. Dejai ir raksturīgas skaidri izteiktas escobillas (dejas daļa, kas iekļauj zapateado – skaņu ritmiska kombinācija, ko veido kājas purngala, pēdas un papēža piesitieni) un mierīgā daļa - silencio (klusums). šīs dejas cita raksturīga iezīme ir tradicionālais “tiritrán”, ko, atsaucoties uz Chano Lobato, ieviesa Ignacio Espeleta kāda pasākuma laikā, kad viņš aizmirsa dziesmas vārdus.

DEJA
Tā ir cante festero (svētku dziesma, dziesmas kategorija, kas tiecas būt skaļa un līksma), kas ir piemērota dejošanai. Var dejot gan vīrieši, gan sievietes, lai gan vairāk tiek piemērota sievietēm. Atšíirība no citiem veidiem ir tā, ka neatkarīgi no flamenko dejai raksturīgajiem piesitieniem, Alegrias iekļauj arī silencio, kuras laikā tiek spēlēta melodiska ģitārspēle minorā, paseillos (svinīgs ievads vai piesitienu sērija – līdzīgi kā pastaiga) un marcajes (dziesmas teksta uzsvēršana) un kura beidzas ar llamada (aicinājums). Kopš café cantante laikiem (flamenko “zelta laikmetā” 19.gs.beigās – 20.gs.sākumā īpašas mākslinieku kafejnīcas, kur uzstājās flamenko dziedātāji, dejotāji un ģitāristi), kur Alegrias dejoja izcilas dejotājas, un arī mūsdienās šo dejas veidu noteikti iekļauj repertuārā.

Gan dziedāšanai, gan dejošanai ir tāds pats ritma skaitīšanas veids kā soleá, lai arī alegriām tas ir nedaudz vieglāks, ar ģitārspēli piedodod tai straujāku raksturu:

1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12

un sāk atkal.

Pierasts ir arī, ka ritms tiek sists ar plaukstām, viegli pārsitot, bet vienmēr uzsverot ritma akcentus.

Tangos

(Cēlies no tang – aprakstoša forma dimdošai skaņai vai instrumenta piesitieniem. Tā arī simbolizē līganu kustību. Citi iespējamie izcelšanās avoti ir no tangir, kas savukārt cēlies no latīņu tangere – pieskarties). Vārds ticis izmantots, lai aprakstītu dažādus mūzikas izteiksmes līdzekļus otrā Atlantijas okeāna pusē, kas padara to sakņu noteikšanu visai sarežģītu, lai gan jebkāda saikne ar Argentīnas tango netiek pieļauta. Protams, ka tas ir ietekmējies no Amerikas kontinenta – tas ir no kontakta ar kubiešu mūziku, lai gan Kadisā bija acīmredzami, ka šis flamenko stils aizsākās ar Enriki El Melizo. Tas ir stils ar ļoti dzīvu un stipri akcentētu ritmu. Kopā ar buleriām tas veido jebkuras flamenko sanākšanas pamatu. Tas ir priecīgs ritms un skaitīšana atļauj piedot dejai ekspresīvas un izteiksmīgas kustības, kad to izpilda tā dejas formā.

DEJA
Tā ir flamenko deja, kuras saknes meklējamas pirmajā informācijā par šīs mākslas formu. Tas tiek izdejots, ievērojot skaitīšanu, ar graciozām, modernām kustībām, draiskiem žestiem un veiklu izliekšanos. Tās ritms ir iezīmēts un ļoti lipīgs, pieļaujot individuālas pozas un improvizāciju. Tā vienkāršākajā formā bez jebkādas mākslinieciskas izdaiļošanas, kas ir raksturīga profesionāļiem, tam ir viegli sekot cilvēkiem, kuriem ir dotības uz dejošanu.

Tā skaitīšana ir uz èetri. Tas ir visai stingrs skaitīšanas ritms, kuru ir viegli atpazīt. Pirmais piesitiens ir klusais un otrais, tešais, ceturtais ir iezīmēti šādi:

1 234 / 1 234/ 1 234/ 1 234...

Tientos

(Cēlies no latīņu templar – pamēģināt, izpētīt, pārbaudīt un izzināt, kā kāds reaģē, pārbaudīt vai provocēt kādu). Tjientos ir flamenko dziesmas stils, ar tādu pašu skaitīšanu kā tango, bet ar ļoti lēnu ritmu. Dzeja tiek izstiepta, bet skaitīšana palēnināta. Saskaņā ar mutvārdu tradīcijām, El Marruro bija pirmais, kas iezīmēja šo stilu, un tūlīt pēc tam El Melizo to pārveidoja tā tagadējā struktūrā. Tas ir cante (dziesmas stils), ko var izdejot, reizē ar dziedāšanu, kas parasti ir aizkustinoša, sentimentāla un pamācoša.

DEJA
Vispārīgi runājot, tā ir majestātiska un atturīga deja, ar krietnu dramatisma devu un akcentētām rituālām iezīmēm. Rosu Durānu uzskata par lielāko mūsdienu meistaru šajā formā (palo).

Tāpat kā tango, arī šo deju ir ietekmējušas noteiktas nianses no seguirijām un soleā.

Bulerías

(Cēlies no burlería – izjokošana, jautrība vai no bullería – kņada, kliegšana, troksnis). Tā ir trakulīga, svinīga un priecīga forma (palo). To var atšíirt pēc tās ritma un divkārši ātras skaitīšanas, kas to padara labāk piemērotu jaleo (uzmundrināšana un skaļas apbrīnas izpausmes, izkliedzot izsaukumus vai rādot žestus) un palmas (roku plaukšíināšana) nekā citi stili. To bieži izmanto, lai pabeigtu dziesmas citos stilos, galvenokārt soleá, lai gan tā arī tiecas būt deja, kas pabeidz jekuru flamenko sanākšanu. Kad pienāk tas brīdis, visi cilvēki sanāk pusaplī skatuves vidū un viens pēc otra dejotāji iznāk, lai izdejotu kādu dejas fragmentu. Parasti tā sākas ar llamada (sauciens, signāls) un pabeidz ar aiziešanu, kad bailaor (dejotājs) atgriežas savā vietā pusaplī, kuru viņš/viņa iepriekš aizņēma.

DEJA
Tas ir dejas veids, kas balstīts uz intuīciju no mākslinieka puses, kas ļauj viņam izrādīt savas iemaņas un plaši komunicēt ar auditoriju, jo tas ir stils, kas pieļauj plašu improvizāciju.

Skaitīšanai ir nozīmīga loma brīvībā, kas izpaužas spontānās, graciozās un draiskās kustībās. Ir nepieciešama pilnīga skaitīšanas kontrole, tāpat kā deju soļu bagātība, ātrums un spēks kājās, lai varētu veikt piesitienus - zapatear (veikt ritmisku skaņu kombināciju ar pēdas purngalu, apakšu un papēdi), kā arī pilnīga roku, íermeņa un pat sejas ekspresivitāte. Reizēm dažādu tautas un modernās dejas tiek veiktas bulería stilā, lai gan tas tiek darīts ar jautrību un krietnu devu zobgalības. Tā ir arī vienīgā flamenko stila deja, kas pieļauj lēkāšanu vīriešu dejošanas laikā.

šai dejai ir tāda pati skaitīšana kā soleá, bet tā ir krietni ātrāka:

12 3 45 6 7 8 9 10 11 12

vai arī :

12 3 456 7 8 9 10 11 12

Colombiana

Cēlies no vārda colombiano - kolumbietis, Kolumbijai radniecīgs. To parasti iedala grupā cantes de ida y vuelta (stili, kas tika radīti Spānijā, ieceļoja Amerikas valstīs ar spāņu migrantiem, kur to ietekmēja spāņu-amerikāņu tautas mūzika, pēc tam tā atgriezās Spānijā, kur to savukārt ietekmēja flamenko mūzika) vai arī tajā, kur iedalītas Latīņamerikas ietekmētās dejas. Tomēr šī deja nav no Kolumbijas, bet tā ir cante (dziesmas stils), ko radījis Pepe Marèena kopā ar Hilārio Montesu, un tā balstās uz spāņu rumbu. Savdabīgi, bet tā ir viena no populārākajām cantes Latīņamerikā.

DEJA
Dažas horeogrāfiskās versijas ir balstītas uz tango, kam ir jutekliskuma iezīmes. Tās skaitīšana atgādina guajira un rumba, vai citiem vārdiem sakot, to ietekmē kubiešu mūzika. Tās skaitīšana uz èetriem piesitieniem:

1 2 3 4/ 1 2 3 4/ 1 2 3 4

DZIEDāšANA
Kolombiana ir samērā jauna mūzikas forma. Tā tika radīta un padarīta par populāru 30-tajos gados, kad Hosē Tehada Martīns un Pepe Marèena kopā ar Hilārio izmantoja rumbu par pamatu, uz kura attīstīja flamenko līdzīgu kompozīciju ar formām, kas nākušas no Latīņamerikas tautas tradīcijām, un kurai deva vārdu “colombianas”.

Fandango

(Cēlies no portugāļu fado, kas nozīmē tradicionālu dziedāšanu un dejošanu un no latīņu fatus – liktenis). Tā ir mūzikas forma, kas ir raksturīga spāņu folklorai, kas pārdzīvojusi aflamencamiento procesu(lit. flamencoisation; tas ir, pārmaiņas, kas notikušas flamenko ietekmes rezultātā), jo tā iemitinājās konkrētā apgabalā, kas pieder Huelvas provincei. Lai gan dažādos Andalūzijas apgabalos eksistē arī citas fandango versijas, tiem, kas nākuši no Huelvas ir noteiktas raksturīgas iezīmes, kas to nodala no pārējiem.

DEJA
Tas ir ļoti sens populāras dejas veids, kas pakāpeniski ieguvis flamenko iezīmes. Būtiskākais ir tas, ka tā ir pāru deja, kurai ir apgriezieni, kas raksturīgi uzmanības izradīšanas dejām. Skaitīšana ir uz trīs. Fandango ir galvenais piemērs skaitīšanai uz trīs:

1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12

DZIEDāšANA
Lai gan sākotnēji tā bija cante (dziesmas veids) dejošanai, mūsdienās daudzas no tā variācijām ir dziesmas, kas paredzētas tikai, lai tās klausītos.

Guajira

(Cēlies no guajiro – baltais kubiešu fermeris un populāras dziesmas, kas ir kopīga tiem abiem). Tādēļ tā ir cante de ida y vuelta (stilu sajaukums, kas radās Spānijā, aizceļoja uz Ameriku ar spāņu migrantiem, kur to ietekmēja spāņu-amerikāņu tautas mūzika, tad atgriezās Spānijā, kur to savukārt ietekmēja flamenko mūzika), kura saknes meklējamas Kubas tautas tradīcijās. Tas ir ļoti priecīgs un ritmisks stils. Tā lirika galvenokārt sakņojas Havanā un tās iedzīvotājos, un tā pieņem punto cubano ritmu – mūzikas stilu, kas tika paņemts no Kubas uz Kanāriju salām, kur tas sajaucās ar iedzimtajiem elementiem. Pepe Marèena ir autors krietnai devai tās mūzikas bagātības. Tā bija ļoti moderna 30-tajos un 40-tajos gados, kad to mēdza izmantot, lai pavadītu deju, kura ir zināma ar tādu pašu nosaukumu un kura tagad praktiski ir izzudusi.

DEJA
šīs dejas saknes meklējamas 20.gs. pirmajā pusē, ko pavadīja cante (dziesmas veids), kas nes to pašu nosaukumu. To raksturo viegls punteados de pies (piesitienu veids ar kājām) un tās intīmais raksturs, kas piemērots atpūtai. Tā skaitīšana ir 6/8 un 3/4:

1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12

To var skaitīt arī šādi:

1 2 3 1 2 3 1 2 1 2

Rumba

(Aprakstošs nosaukums vibrējošai, dārdošai skaņai). šim stilam ir spāņu amerikāņu saknes. Kā flamenko cante (dziesmas veids) tā bija nezināma gandrīz pusgadsimtu atpakal, bet kataloniešu èigāni sāka to izplatīt sākot ar 1940. gadu. Mūsdienās, lai gan tā tiek augstu vērtēta īstu entuziastu lokā, tā ir ārkārtīgi populāra visur. Lai gan tai pilnībā trūkst īstenas saknes un flamenko autentiskuma, tā ir kļuvusi par vispārēju flamenko simbolu, veroties no tūristu skatu punkta un tuvas nākotnes izredzēm. Rumbas ir ļoti ritmiskas un piemērotas dejošanai, kā arī tās pieļauj nemitīgu improvizāciju.

DEJA
Cēlusies no kubiešu dejas. Deja ieguva savu popularitāti Spānijā caur teātri un varietē šoviem, no kuriem to pārņēma flamenko izpildītāji, piešíirot tai svinīgu noskaņu – kaut ko starp tango un bulerīu. Kad to izpilda flamenko dejotāji tās dejas formā, tajā parādās tīri èigānisku iezīmju pārsvars (dzīvīgs spēks, kaislība, straujas kustības) pār Andalūzijas iezīmēm (punteado (piesitienu veids ar kājām), harmoniskas kustības, grācija) un tajā ietverta virkne desplantes (virkne smagu piesitienkustību, kas pabeidz vai kulminē soļu virkni vai dejas daļu) un konvulsīvu kustību – arī apgriezienus. Tradicionālā flamenko rumba aizvien ir bailaora (flamenko dejotājas) pārziņā, kura parasti dejo viena. Skaitīšana ir uz èetri:

1 2 3 4/ 1 2 3 4/ 1 2 3 4

DZIEDāšANA
Tā pieder cantes de ida y vuelta kategorijai, tāpat kā guahira, kolombiana, milonga un vidalita – mūzikas formām, kas nākušas no Latīņamerikas un pārvērstas flamenko.

^ Uz augšu ^

 

Flamenko, atšíirībā no citām Eiropas tautu dejām, ir deja, kura veidojas, ļaujoties cilvēka iekšējo izjūtu plūsmai. Radošajā procesā flamenko dejotāji izmanto daudzus elementus: roku kustības, plaukstu locītavu kustības, kāju piesitienus u.c., taèu nozīmīga loma dejotāja tēla veidošanā ir arī apģērbam, apaviem un aksesuāriem.

Tradicionāli flamenko dejotāja ir ģērbta flamenko kleitā (bata de cola). Parasti tā ir gara, beidzas nedaudz virs potītēm, bieži vien šūta no daudzkrāsaina auduma ar lielākiem vai mazākiem punktiņiem, rotāta ar volāniem ( kleitas apakšdaļā un piedurknes). Kleitai var būt arī gara „šlepe”, un tad dejotājai īpaši jātrenējas, lai dejas laikā kleitas aizmugures pagarinājums eleganti „ietu” tur, kur dejotāja vēlas. Lai sasniegtu augstu dejošanas līmeni, dejotājai – sievietei jāmāk prasmīgi izmantot svārkus, plecu lakatu, kā arī vēdekli. Ar tērpa un aksesuāru palīdzību flamenko dejotāja pauž juteklisku sievišíību. Pie flamenko aksesuāriem pieder arī auskari, mākslinieciskas matu íemmes un mākslīgie ziedi, kurus piesprauž sānos pie mezglā saņemtiem matiem.

Tradicionāls apģērbs dejotājam vīrietim ir tumšas bikses, plata josta un balts krekls ar platām piedurknēm, dažreiz kreklu sasien priekšpusē uz jostas. Uz krekla var uzvilkt vesti.

Koncerta apģērbs ir atkarīgs no dejas horeogrāfijas, arī no modes tendencēm. Senāk apģērbs bija smagāks, daudzkrāsaināks, ļoti līdzīgs tautas tērpam. Bet mūsdienās tas ir piemērots dejošanai - viegls, šūts no labi krītošiem audumiem un bieži vien neitrālās krāsās. Arī vīriešu apģērbs ir mainījies. Agrāk vīrieša – dejotāja tērps bija ļoti līdzīgs tradicionālajam tautas tērpam: bikses ar paaugstinātu vidukli, krekls ar kruzuļiem , īsa jaka. Mūsdienās vīriešu skatuves apģērbs ir diezgan līdzīgs tam, kādus mēs redzam vīriešus uz ielas – vienkāršas bikses un tumšas krāsas krekls. Daži dejotāji, piemēram, Kortess (Joaquín Cortés), valkā Armani veidotus elegantus kostīmus.

Plecu lakatu (mantón) kā aksesuāru izmanto augsta līmeņa dejotājas. Lakatam jābūt pietiekami lielam, lai apsegtu dejotājas izplestās rokas. Lakats nedrīkst būt pārāk smags, lai tas dejā netraucētu. Atkarībā no dejas lieto arī mazāku lakatu (pañoleta). Lakatā krāsas parasti ir melna, balta, ziloņkrāsa vai sarkana, lakats bieži ir ar izšuvumiem.

Vēdeklis (pericón), ko izmanto flamenko dejā, ir lielāks par tradicionālo vēdekli. Parasti tas ir vienkrāsains, bez rakstiem. Tāpat kā plecu lakatu un kastaņetes, arī vēdekli prasmīgi spēj pielietot diezgan augsta līmeņa dejotājas.

Kastaņetes sākotnēji tika izmantotas tikai spāņu klasiskajā dejā un andalūziešu tradicionālajās dejās. Tomēr mūsdienās kastaņetes ir neatņemama „flamenko šova” sastāvdaļa.

		Mantones un mantillas arī tika rādītas modes skatē
Dažas idejas no „2004 Salón Internacional de la Moda Flamenca”

Flamenko nav iedomājams bez ritmiskiem kāju piesitieniem, kurus veic ar flamenko kurpēm, kam zolēs un papēžos sasistas nagliņas. Runājot par kurpju izvēli, jāielāgo 3 lietas: kurpēm jābūt ērtām, izturīgām un kvalitatīvām. Tas ir normāli, ja sākumā jaunas kurpes ir diezgan stingras, jo vēlāk tās ievalkājas. Papēžu augstums var būt dažāds: iesācējiem – 5 cm, profesionāļiem – 7 cm. Kurpes no īstas ādas ir vispiemērotākās dejošanai. Kurpju dizains variējas atkarībā no modes tendencēm. Vislabāk kurpes flamenko dejai ir pasūtīt speciālās darbnīcās, kuras gadiem ilgi specializējas tieši flamenko apavu izgatavošanā, jo tādas kurpes ir ar šai dejai piemērotu liesti un ļoti izturīgas.

Deju nodarbībām sievietēm piemēroti ir gari, plati svārki, krekliņš un ,vēlams, flamenko kurpes, vīriešiem – ērtas bikses, krekls un flamenko apavi.

Gluži tāpat kā attīstās flamenko deja, arī apģērbā gadu no gada vērojamas izmaiņas. Dizaineri, kas specializējas flamenko apģērba veidošanās, katru gadu rada jaunas kolekcijas. Tās var vērot Starptautiskajā flamenko modes skatē (Salón Internacional de la Moda Flamenca). Krāšņus tērpus var redzēt arī dažādos svētkos, piemēram, Feria de Abril, kas notiek Seviļā.

^ Uz augšu ^